Gauja
Gauja ir garākā Latvijas upe ar vairāk nekā 40 pietekām. Tā vijas viscaur Cēsu novadam un 90 kilometrus met līkumus arī cauri Gaujas Nacionālajām parkam, kas ir ārkārtīgi piesātināts ar dabas klātesamību. Kopumā upe ir 452 km gara, daļēji tā iegriežas arī Igaunijas teritorijā ar nosaukumu Koiva (igauņu: Koiva jõgi).
Gauja sākas no Vidzemes augstienes, bet par to iztekas vietu viedokļi dalās. Upes sākums ir vai nu no Alauksta ezera austrumu daļas, kur iztek Gaujiņa, kas vēlāk, tekot caur Lodes-Taurenes ezeru virtenei, iegūst ūdeņus tālākam tecējumam, vai no Elkas kalna, kas atrodas Skujenes pagastā. Gauja līkumo, līdz ietek Baltijas jūras Rīgas līcī pie Carnikavas.
Tās taisnā gaisa līnijā no upes sākuma līdz beigu posmam ir vien apmēram 90 kilometru. Tieši tamdēļ visā savā krāšņumā to var izbaudīt laivojot. Tas izdarāms no maija līdz oktobrim, taču pieredzējušie apgalvo, ka var braukt arī aukstākā laikā, ja vien upe nav aizsalusi. Laivotājus Gauja priecē ne tikai ar iespaidīgiem dabas skatiem, bet arī ar labiekārtotām atpūtas un nakšņošanas vietām. Nevar aizmirst, ka Gauja ir arī viena no bīstamākajām Latvijas upēm, tāpēc laivojot un peldoties jābūt īpaši uzmanīgiem.
Gaujai ir raksturīgi smilšakmens atsegumu, kurus var vērot pie Cēsīm, Līgatnes un Siguldas. Ir vērojami arī krāšņi atsegumi ar alām. Lejtecē Gaujas gultne kļūst smilšaināka, tai ir vairāk raksturīgas sēres, strauji līkumi un nobrukuši krasti.
Par upes dabu visprecīzāk pastāsta latviešu tautas teika par lapsu, kā viņa gājusi pie Alauksta ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom. Bet, prom skrienot, arvienu jutusi ūdeni pēdās. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ, tādēļ tai lapsas daba: strauja un nepastāvīga.
