Saviesīgās biedrības nams
Fabrikas akcionāru Mencendorfu ģimenes mērķis bija Līgatni padarīt par modernāko strādnieku ciematu Eiropā. 1897. gadā viņi uzcēla Līgatnes papīrfabrikas saviesīgās biedrības namu darbinieku atpūtai. Tajā atradās lielā zāle ar skatuvi, kurā regulāri notika izrādes un koncerti, kas priecēja papīrfabrikas strādniekus un ierēdņus. Grīda skatītāju zonā veidota ar slīpumu, lai nodrošinātu labāku redzamību. Šāds risinājums ārpus pilsētām tajā laikā bija liels retums.
Augšējā stāvā bija biljarda zāle un bibliotēka, kas piedāvāja grāmatas, laikrakstus un žurnālus latviešu un vācu valodās. Namā darbojās teātris, koris, deju kopas, orķestris, savukārt ēkas pagrabstāvā atradās t.s. “bumbotava” jeb ķegļu spēles telpa. Bumbotava, iespējams, bijusi pirmā “boulinga zāle” Latvijā. Tā bija pieejama līdz pat Otrajam pasaules karam.
1944. gada septembrī biedrības nams tika daļēji sabombardēts. Papīrfabrikas direktora vadībā līgatnieši ēku atjaunoja – pārbūvēja un paplašināja – un 1950. gada novembrī atvēra kā kultūras namu. Ēkas interjers atspoguļo Latvijas 50. gadu arhitektūras tendenci radīt savu reģionālu nacionālo formu valodu. Foajē sienas un griestus rotā latviski ornamenti, bet mazajā zālē ir scenogrāfa Rūdolfa Pīlādža sienas gleznojumi, kuros attēlotas ainas no Raiņa lugām “Uguns un nakts” un “Pūt, vējiņi!”. Kultūras nama lielo zāli rotā kroņlukturi, kuru sveces izgatavotas no Līgatnes papīrfabrikā ražotā čaulīšu papīra. Šo trīs telpu iekšējā dekoratīvā apdare iekļauta valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Mūsdienās šajā vēsturiskajā ēkā joprojām norisinās Līgatnes kultūras dzīvei nozīmīgi notikumi un saviesīgi pasākumi.
