Antona Austriņa piemiņas muzejs "Kaikaši"
“Rakstīdams šīs rindas, es redzu mūsu patumšo lielo ustabu pildāmies aizgājušo gariem, kas nāk ārā no kaktiem tīri kā no pazemes. Tur baltā veļu drūzmā es ieraugu ne vien tēvu, māti, vectēvu, bet veselu garu senču rindu izkustam no sirmās senatnes. Kā apstulbis aiz brīnumiem blenžu šinī nepārredzamajā senču pulkā, kas man atdevuši savu garu, savas asinis, savu valodu un savu nesalaužamo dzīves prieku, prieku par visu, kas dzīvo un kas nomiris, par rasas pilienu, kurā atspīd visa pasaule, savu pieticību un savu pazemību.
Šis mantojums ir tik liels, ka uz apkārtni es skatos it kā ar mājas acīm un runāju vēl šo baltu dien mājas valodu. Mūsmāja nav tikai pajumte, patvērums pret lietu un vēju, viņā uzglabājies arī kāds kripats no pašas tautas dvēseles.” /A. Austriņš/
Antona Austriņa (1884 – 1934) dzimtajās mājās Vecpiebalgas pagasta „Lejas Kaikašos” 1990. gadā iekārtotais piemiņas muzejs piedāvā iepazīties ar aizrautīgākā Piebalgas novada apdziedātāja dzīvi un daiļradi. Eksponētā rakstnieka meitas, pazīstamās trimdas kultūras darbinieces Mudītes Austriņas (1924 – 1991) kopš 20. gs. vidus veidotā dažādu valstu un tautu saules atveidu kolekcija ir unikāls viņas personības un dzīvesgājuma atspulgs.
Kaikašu ciems ar ceļu un taciņu tīklā ieausto sešu zemnieku sētu daļēji saglabāto apbūvi ir koncentrēta pagātnes Vecpiebalgas zemnieku, zvejnieku, tirgotāju un amatnieku dzīvesveida, kā arī novada vēstures peripetiju rezultāts un liecība.
Vienas dzimtas dzīve šajā mājā atspoguļo visas tautas likteņgaitu – te ir vēveru atstāto ratiņu nospiedumi lielās ustabas padilušajā grīdā, te jēru kupču un vēršu dzinēju stāsti, te Latvijas brīvvalsts saimnieciskā augšupeja vecajā mājas galā.
Un tad robežšķirtne, puspabeigta māja, pusdzīvotas dzīves, latvieši šeit un latvieši pasaulē. Bet tam visam pāri – saule!
Muzejā par biļetēm var norēķināties tikai skaidrā naudā!
