Lustūzis
Agrākos laikos Lustūzis saukts par Tempļa kalnu vai Alu iezi. Nosaukums Alu iezis raksturo Lustūža īpatnību, jo šeit savulaik izkalts daudz alu un pagrabu, un šī ir vienīgā vieta, kur pagrabi kalti pat divos līmeņos. Vairākos pagrabos iedzīvotāji joprojām uzglabā ziemas krājumus.
Ieža virsotnē 19. gs. 2. pusē uzcelts lustūzītis – nojume, kur cilvēkiem pēc darba pulcēties un atpūsties. Ilggadējā papīrfabrikas strādniece Kristīne Baidiņa atceras, ka kalna galotnē pēc darba pulcējušies un dziesmas dziedājuši jauni ļaudis. “Turp gājām katru pavasari sagaidīt maiju. Katrreiz dziedāt uzsākām ar “Lai kopā sanākam un uzdziedam”. Līdz septiņiem vakarā strādājām un tad projām uz “Luzstūža” kalnu, kur palikām līdz divpadsmitiem vakarā.” Vēlāk kalna galā kopā ar ģimenēm brīvdienās atpūtušies un muzicējuši Līgatnes orķestra muzikanti. Muzicēšana uz Lustūža kalna padomju laikos bija pazudusi. Tā atjaunojās 2000. gadu sākumā, kad Līgatnes pūtēju orķestris atsācis uz Lustūža klints muzicēt Lieldienās, Pilsētas, Papīra un citos svētkos.
Dziesmas, ar kuru papīrfabrikas jaunieši kādreiz no Lustūža ieskandināja pavasari, vārdu autors ir dzejnieks Ernests Dinsbergs, komponists – Fridrihs Zilhers.
Tā skan šādi:
Lai kopā sanākam un uzdziedam,
Lai balsis paceļam un dziesmas skandinām,
Jo caur to sirds un prāts ielīksmojas.
Caur mūžu pasaulē šeit staigājot,
Sirds līksma paceļas, kad dziedam dziesmiņas,
Kas, godam dziedātas, jauki atskan.
Ja darbs mums arīdzan grūts izrādās,
Ja raizes sirdi māc un visai sūdzas prāts,
Tad vien caur dziedāšan’ nāk atspirgšan’.
Nu lai šī dziesmiņa jauki atskan,
Lai vecā tumsība pārvēršas gaišībā.
Lai tautas laimība no jauna zeļ!
