Kāpēc zaķim garas ausis

Latviešu tautas pasakas ierunājis Aleksandrs Ļubinskis.

Reiz zaķis bija sadraudzējies ar aunu, un tie abi apņēmās dzīvot kopā. Kādā dienā auns teica zaķim: “Celsim sev māju”. “Celsim!” zaķis atbildēja.

Otrā dienā tie gāja mežā balķus meklēt. Piegājuši pie resna koka; auns teica. ”Es šo koku nogāzīšu!”

”Nenogāzīsi,” zaķis atbildēja.

”Nogāzīšu! Tu redzēsi!” auns lielījās. Labi atskrējies, auns likās ar ragiem kokam virsū, un koks bija — braiks! — gar zemi. Zaķis nodomāja: ”Ak tad tā kokus cērt! To es ar’ varu izdarīt!”

Viņi piegāja pie cita koka, un zaķis teica: ”Es šito koku nogāzīšu!” ”Nenogāzīsi,” auns atteica.

”Nogāzīšu! Tu redzēsi!” Labi atskrējies, tas likās ar pieri kokam virsū. Bet koks stāvēja kā stāvējis, tikai zaķītim, nabagam, galva ieskrējusi plecu starpā. Auns redzēja, ka nu draugam jāpalīdz izvilkt galvu no plecu starpas, un teica: ”Stāvi stingri! Es tev aiz ausīm galvu izvilkšu!”

Auns sagrāba zaķi aiz ausīm un sāka vilkt. Vilka, vilka, līdz zaķis sāka kliegt: ”Pietiek!”

Bet auns tik velk un velk. Galvu gan no plecu starpas izvilka, bet arī ausis izvilka pavisam no galvas ārā. No tā laika zaķim garas ausis.