Brīvības grāmata

Latviešu tautas pasakas ierunājis Aleksandrs Ļubinskis.

Agrākos laikos, kad sunim un kaķim ir bijušas brīvības grāmatas, tad tie varējuši mājās vien dzīvot. Bet nu ilgi viņiem šī labā dzīve nav bijusi, jo viens, kā arī otrs nav labi mācējuši savas brīvības grāmatas glabāt. Kaķis savu grāmatu glabājis uz bēniņiem, aiz spāres, bet suns savā būdiņā pie pakša. Bet ko nu, žurkas, pamanījušas kaķa brīvības grāmatu aiz spāres, to paņēmušas un sagrauzušas.

Nākamajā gadā, kad sunim un kaķim bija brīvības grāmata jāparāda, lai varētu mājās dzīvot, suns savu brīvības grāmatu parādījis, bet kaķis savu nav varējis nekur atrast. Ko nu, saimniece likusi kaķim iet ganos, bet suns varējis palikt mājās. Par to nu kaķis apskaudis suni un visādā ziņā gribējis sunim kaut kā atspītēt. Vasaru jau nu nekas, bet rudeni, kad lietus lijis gandrīz katru dienu, tam nepavisam nav ticis iet ganos. Tad viņam ienākušas labas domas prātā. `

Kādu vakaru, kad suns ēdis vakariņas, kaķis ielīdis suņa istabiņā, paņēmis brīvības grāmatu un noglabājis to savas gultas pagalvī. Nākamajā gadā atkal jāuzrāda brīvības grāmata. Nu kaķis parāda, bet suns meklē un nevar atrast.

Nākamajā gadā kaķim pazudusi arī suņa brīvības grāmata. Nu abiem diviem, kā sunim, tā kaķim, bija jāstrādā – sunim jāiet ganos un kaķim jāmedī peles. Bet no tā laika suņi kaķus neieredz.